Apzināti rakstīt dzīvju stāstuKad skatāmies uz šaha lauciņu ar tā dažādo formu figūrām un to izvietojumu, varam pieņemt to kā kādas lielas, skaistas spēles kopumu.
Līdzīgs attēls veidojas, kad vērojam savu daudzo dzīvju skatuvi.
Uz lauciņa esam mēs gan kā baltās, gan arī melnās figūras.
Vai kāda ir labāka vai sliktāka par otru?
Ir vajadzīgas abas puses, lai spēle varētu notikt.
Nepieņemšana var būt tad, ja redz tikai vienu vai otru pusi, tātad baltos vai melnos kauliņus.
Bet, ja spējam būt vērotāji, tad dodam sev iespēju skatīt visu spēli kopumā. Te varam saprast, ka bez abiem poliem spēle būtu nepilnīga.
Dievs ir tas, kas ir radījis šo spēli un atļauj pabūt dažādās lomās gan vienā, gan otrā lauciņa pusē.
Tā ir mūsu duālās pasaules skatuve.
Tad, kad esi izspēlējis pietiekoši daudz šādu partiju gan vienā, gan otrā pusē, Dievs var iedot iespēju paskatīties uz spēli kaut nedaudz no Viņa skatu punkta.
Nāc, palūkojies, kāds izskatās tavu dzīvju raksts.
Tas var notikt tad, kad esi ar visu savu būtību un arī ar patiesu mīlestību pieņēmis, tātad akceptējis, sevi gan baltajā, gan melnajā pusē.
Tas nenotiek caur prātu, bet tikai ar dvēseles vissmalkāko vibrāciju izdzīvojot gan kritienus tumsā, gan Gaismas augšāmcelšanos.
Bez vienas nebūtu otras.
Zūd sadalījums labajā un ļaunajā, kad spēj ar pateicību pieņemt visu kā savu dzīvju rakstu.
Kā jostu, kuru turpini radīt no savām pieredzēm.
Tikai pieņemot abas puses līdz galam un pa īstam, atnāk iespēja sākt apzināti rakstīt savu dzīvju jostu.
Kā Gaismai, caur kuru plūst Laika upe.

Maija Kadiķe

Kad atļaujam Radītājam ienāktAtlaižot savu iedomāto dzīves scenāriju, atļaujam Radītājam rakstīt mūsu likteni un dzīves grāmatu.
Tam ir vajadzīga drosme, lai atbrīvotos no citu cilvēku priekšstatiem par lietu kārtību, ko esam pieņēmuši par savējo un sabiedrības uzspiestiem šabloniem.

Tikai izejot no šiem ierobežojumiem, atveram brīvu telpu dievišķā klātbūtnei.

Tā ir spēja uzticēties un ļauties nezināmajam kā savam labākam draugam.
Esot dziļā iekšējā ticībā, un uzticoties Gaismas pasaules vadībai, varam to paveikt.

Mīlestībā un ar prieku.

Maija Kadiķe

Ticība ved pie mīlestības spēkaTikai caur ticību varam satikties ar mīlestību.
Ticību labajam, taisnībai, Gaismai, dziedināšanai.
Ja ir ticības iztrūkums, tad tas ir kā šķērslis, kas atrodas priekšā tam, pēc kā it ka tik ļoti ilgojamies. Vēlamies, lai tas notiktu.
Šaubas var būt spēcīgākas par ticību.
Cik bieži ir dzirdēts – Es ticu, bet tomer baidos, tātad nespēju uzņemties atbildību par sevi.
Bailes ir kā durvis, kuras būs jāatver, uzticoties tam, ka notiks pats labākais.
Cik daudz ir staigāts gar šīm durvim uz priekšu un atpakaļ, ieminot bedri, kurā pats vari iekrist.
Tāpēc, lai nenonāktu savās paša radītās lamatās, šis solis ir jāsper, durvis jāatver un jādodas uz tikšanos ar nezināmo.
Tas ir apzināts solis pretī milestibai.
Mīlestībā ir liels spēks.
Ar ticību varam pie tā piekļūt.
Būt un dzīvot.

Maija Kadiķe

VitalitāteBrīžos, kad esam dabā un savienojamies ar tās pilnību, mēs sajūtam arī ar savu iekšējo pilnību. Mūsu iekšējā daba veidojas no visām dabas enerģijām – zemes, ūdens, uguns un gaisa. Jo vairāk šī Zemes spēka varam integrēt, jo spēcīgāk savienojamies ar savu vitalitāti.

Ja cilvēks ir vitāls, viņš ir dzīvespriecīgs, viņā ir entuziasms un apmierinātība ar dzīvi, pārliecība, ka viņam vienmēr visa kā ir gana, viss pietiek – jo viņā ir visas dabas enerģijas.
Vitalitāte izpaužas arī ķermeniski – cilvēks ir kustīgs un ekspresīvs, drosmīgs un pārliecināts par sevi, drošs par savu dzīvi – „Veselā miesā ir vesels gars”.
Vitālo enerģiju mēs varam iegūt no saiknes ar Zemi, no iezemēšanās – ieteicama staigāšana ar basām kājām, kāju papēžu piesišana zemē, tādējādi atverot enerģijas centrus, kas atrodas mūsu pēdās un veicinot Zemes enerģijas ienākšanu sevī un savas enerģijas nokļūšanu Zemē. Tā sajūtam savas saknes un saikni ar Māti Zemi.

Sievietes Zemes vitālo enerģiju iegūst arī caur ikdienas darbiem, piemēram, gatavojot ēst, esot savienojumā ar dabas dāvanām - kartupeļiem, bietēm, burkāniem, āboliem utt. ... protams, ar apzinātību un pilnīgu enerģijas koncentrēšanu uz šo procesu. Tas nozīmē būt tikai šajā dabas meditācijā un atsakoties bez blakus nodarbēm (televizors, sarunas pa telefonu utml.), kas atņem enerģiju un līdz ar to atrauj no saiknes ar Māti Zemi.

Maija Kadiķe
vasaras nometnē sievietēm „Sveika dzīve!”
2016.gada 4.-9.jūlijs

Katram no mums ir kāds nepabeigtais stāsts.
Iespējams, ka sāpes,bailes un skumjas ir bijušas tik lielas šajā stāstā, ka tāpēc esam atstājuši to nepabeigtu.
Emociju neizdzīvošana atdala no savas iekšējās Gaismas būtības.
Ja vairāk ir tādu noliegumu, jo tālāk esam no sevis, no savas patiesās identitātes.
Tikai atļaujot just visu savu emociju gammu, esam īsti un dzīvojam patiesi.
Protams, ka ir vajadzīga liela drosme, lai šos stāstus pabeigtu.
Bet tas ir vienīgais Ceļš atpakaļ pie sevis.
Savas Gaisma Vienotības.
- Es ar pateicību pieņemu pieredzes un pabeidzu savu stāstu.

Nepabeigtais stāsts

Kā pabeigt stāstu.

Mūsu Gaismas sirdi varam iedomāties kā sfēru, kas sastāv no daudzām liesmiņām. Jo vairāk liesmiņu ir iedegtas, jo spēcīgāk Gaismas sirds staro mīlestībā.
Liesmiņas, kas veido Gaismas sirdi,var būt vēl neiedegtas, jo iespējams, ka neesam noticējuši sev līdz galam, savām spējām un iespējām, ko sniedz dzīve, un tātad neesam liesmiņas ieraudzījuši.
Tāpat Gaismas sirdī var būt liesmiņas, kas ir kaut kad apdzisušas, aizvērtas, pamestas. Tas ir noticis tāpēc, ka bijis grūti un sāpīgi būt līdz galam šajā notikumā Emocionāli pārdzīvojumi un sāpes var būt par iemeslu tam, kas lika pagriezt muguru šai liesmai, līdz tā apdzisa pavisam.
Tāds nepabeigtais stāsts mazina Gaismas intensitāti sirdī, un tā nevar izstarot tik daudz mīlestības, cik Augstākais dievišķais plāns ir paredzējis.

Tāpēc svarīgi ir pabeigt stāstu. Pagriezties pret apdzisušo uguni ar pieņemšanu un ļaut sev sajust tās emocijas, no kurām izvairījāmies un baidījāmies.
Šīs emocijas ir kā barjera, kas atdala no Gaismas, tātad dzīves. Kad tā ir noņemta, tad varam atkal aizdegt uguni savā sirdī.
Tā ir miera izlīgšana ar sevi un savas dzīves pieņemšana, pasakot sev -
Tas ir mans liktens un mana dzīve.
Viss, kas tajā ir, bija un būs ir pats labākais tieši manā Ceļā pie Gaismas, tātad mīlestības.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Iespēja satikt seviTikai, kad mirst ilūzijas par sevi, var piedzimt kaut kas jauns, īsts, patiess.
Ja ir vēlme pieķerties pašu radītam tēlam, ko esam domās par sevi uzbūvējuši, tad ir grūti atnākt dziļām iekšējām atklāsmēm par dzīves būtību un savu Ceļu.
Kas es esmu? Ko es te daru? Kāda jēga ir manai dzīvei? Kas ir tas, kāpēc esmu šeit atnācis šobrīd uz Zemi? Kādi ir mani uzdevumi?

Lai nonāktu pie šīm atbildēm, ir jāsatiek tas, kas šīs atbildes spēj sniegt.
Tikai ienirstot savā dziļumā, tur, kur vēl nekad neesam bijuši, tas var notikt.
Ieniršana notiek slāni pa slānim, atbrīvojot savus un citu priekšstatus par sevi un to, kāds esmu, kādam ir jābūt un ko no manis gaida.

Atlaižam spriedzi, piesaistes, iedomātos tēlus un grimstam dziļumā arvien vairāk un vairāk.
Ir sajūta, ka tur nekā nav, tikai neziņa un tumsa. Bet, kad spējam uz sevi paraudzīties gara acīm ( un to var katrs ), tikai tad varam ieraudzīt, ka arī tur, tajā tumsā ir Gaisma.

Lasīt tālāk: Iespēja...

Sirds telpas dziedināšana

Katrs pats ir sev vislabākais dziednieks

Sirds sakrālā telpa ir vieta, kurā mēs piekļūstam pavisam tuvu savai smalkajai sirdij, kas ir kā izejas punkts sevis arvien dziļākai apzināšanai un dziedināšanai.
Ja disharmoniskās emocijas ,,uzkāpj,, līdz sirds līmenim, tad tur tās kļūst atpazīstamas un līdz ar to dziedināmas.

Vienīgais un patiesais dziednieks ir katrs sev pats. Kad nonākam pie šīs atziņas, tikai tad var sākties īstie un dziļie pašdziedināšanas darbi. Iespējams, ka iesākumā būs vajadzīgs kāds zinošs pavadonis jeb gids, kas ievadīs un ievedīs šajā procesā un palīdzēs piekļūt sirds smalkajai telpai. Bet viss darbs, kas saistīts ar emociju un mentālās pasaules transformāciju, ir jāveic katram pašam.

Kamēr ,,dzīvojam,, apakšējos centros vai tikai savā galvā, patieso dzīves ainu ir neiespējami saskatīt. Līdz ar to arī nofiksēt un mainīt. Tikai un vienīgi sirds sakrālajā telpā var to pilnvērtīgi paveikt.
Sirds sakrālajā telpā veidojas savienojums ar dvēseles gaismu, kas ir ielikta katrā cilvēkā kā nemainīga un svētpilna bākuguns. Tāpēc katra paša ziņā ir noticēt tam un caur ticību sajust savu iekšējo gaismu jeb dvēseli.

Lasīt tālāk: Sirds telpas...

Kad piedodu sevKad piedodu sev.

Ja dzīvē ir bijušas sāpīgas pieredzes un tās ir atstājušas kādu nospiedumu, tad pirmais solis, kas ir jāsper, tā ir piedošana.
Tikai piedošana spēj nomierināt iekšējā telpā bangojošo emociju jūru.
Kad spējam piedot citiem, tad svarīgi ir piedot sev.
Tas nebūt nav vienkāršs solis, jo šajā posmā iznāk atzīties, ka arī pati esmu piedalījusies visā, kas ir izraisījis nepatīkamas emocijas un sāpes.
Piedot sev nozīmē izlīgt mieru ar sevi un pasauli ap sevi.
Tā ir iespēja dzīvot arvien vairāk sirdī un sildīties tās Gaismā.
No šīs vietas cilvēki un dzīves situācijas paveras no cita, daudz plašāka punkta.
Kad piedošanas pieredze ir kļuvusi par dzīves svarīgu sastāvdaļu, kas palīdz jebko, kas notiek, uztvert no šī stāvokļa sevī, tad arī aizvainojumi, sāpes, nosodījums vairs nevar ienākt esībā, jo klātesoša ir cita enerģija – pieņemšana un piedošana.
Ja spējam piedot citiem un tad arī sev, atbrīvojam vietu savā sirdī, kur var ienākt Gaisma, kas palīdz dzīvot harmoniski, gūt prieku un būt laimīgam.

Maija Kadiķe

Kad atļauju sev būtKad atļaujam sev būt tam, kas patiesi esam un dzīvot saskaņā ar savu Gaismu, spējam arī citiem dot atļauju būt tiem, kas ir viņi.
Bet pirms tam ir jānoiet Ceļš, kas atver iespēju būt kontaktā ar sevi.
Spriedze,sāpes, nepieņemšana attiecībās pašam ar sevi, kas nāk no zemapaziņas plašumiem, ir tas signāls, kas norāda, ka ir jāiet dziļāk sevī un jāsadzird Dvēseles balss un jāseko tai.
Ieklausīšanās savā Gaismā, dod iespēju dzīvot arvien harmoniskāk, līdzsvarotāk un laimīgāk.
Tad Dvēsele kļūst mierīga, jo ir ieraudzīta.
Dvēsele sāk starot, jo ir sadzirdēta.
Dvēsele ir laimīga, jo ir sajusta.
No šīs pieredzes ir viegli atļaut citiem būt. Būt tiem, kas viņi ir pašlaik.
Jo visi iet šo Ceļu pie savas Dvēseles balss sadzirdēšana un dzīves saskaņā ar to.
Atļaujot to sev, mēs dodam iespēju arī citiem.

Maija Kadiķe

Uzticies sev.Bieži vien citu cilvēku domas un viedoklis ir tie, kas nosaka mūsu izvēles.
Iespējams, ka tas nozīmē, ka vēl neesam apzinājuši sevi, savas vajadzības un to, kas ir noteicošais dažādās dzīves situācijās.


Ieklausīties vajag vispirms sevī, sajust šo saikni ar sirdi un ļaut tai runāt. Iespējams, ka sirds domas būs pavisam atšķirīgas no tām, ko dzirdam no citiem cilvēkiem. Tā tas ir, jo viņi jau nezin, kā elpo, ko jūt un pēc kā tiecas mūsu sirds.

Uzticoties iekšējai balsij, dodam sev iespēju atgriezties pie savas patiesās identitātes. Pie tā mazā bērna, kas vēl dzīvo katrā no mums. Nonākot saiknē ar viņu pirms tā laika, kad viņš vēl nezināja, kas ir meli un izlikšanās, varam sajust sevī kaut ko ļoti tīru un vieglu. Ja atļaujam sev būt kontaktā ar šo ļoti lielo spēku, atveram Durvis pie savas patiesās būtības. Tas ir kā ceļojums pasakā, kuru kādreiz paši sākām rakstīt. Tad, kad ticējām, ka viss ir iespējams. Tagad varam doties uz šo savu laimes zemi un sajust kāda ir dzīve tur un kāda ir šobrīd mūsu esība. Ja tās sakrīt, tad esam laimīgi cilvēki. Tas nozīmē, ka sekojām tā mazā bērna sapņa ceļam un tagad esam kontaktā ar savu patieso Es. Ja aina atšķiras, tad kaut kur nomaldījāmies un pazaudējām sevi pieaugušo dzīves labirintos.
Bet dzīve turpinās un vienmēr ir iespēja mainīties, tā atgriežot sev savu pasaku. Ja nolaižas rokas un pietrūkst spēka, tas nozīmē,ka ir zudusi saikne ar Lielo spēku, kas ir katrā cilvēkā. Un tikai katrs pats var atgriezt sev savu patieso spēku. Tas ir dzīvības spēks, ko dod Zeme un Debesis.

Lasīt tālāk: Uzticies sev.

Ceļš ar Zvaigzni.Ceļš ar Zvaigzni.

 

Lai kādi ir mūsu Ceļi, tie vienmēr ved uz Gaismu.

 

Pat vistumšākajā mežā, naktī, kad liekas, ka esam apmaldījušies, paceļot acis pret debesīm, varam ieraudzīt Zvaigzni.

 

Tā ir mūsu ceļazīme. Svētība un virzība.

 

Kad esiet to ieraudzījuši, nepazaudējiet!

Lasīt tālāk: Ceļš ar...

1. Dievišķais ir katrā cilvēkā un visā, kas ir dzīvs. Jebkurā dzīvā radībā. Katrā augā, kokā, puķē un putnā. Tikai sajūtot savu dievišķumu, mēs varam to ieraudzīt arī citos. Tas ir pirmais, pie kā, tiekoties un uzrunājot jebkuru cilvēku, vēršamies - pie katra iekšējā Dieva. Varbūt šis cilvēks vēl nav atpazinis sevī Dievu, bet jūs jau to zinat. Arī to, ka pats esat dievs. Tikai iespējams, ka vēl ne līdz galam pamodies, bet ceļā uz to.

Lasīt tālāk: Piecas...

Šeit uz Zemes lūgšana ir augstākā līmeņa saruna ar to enerģiju, no kuras mēs visi esam sākušies. Kāds to sauc par Dievu, cits par Radītāju, par Tēvu, vai vēl kā citādi. Vārdi ir tikai skaņās ietērptas drēbes, bet enerģija ir viena.

Ja mēs būtu savās vibrācijās atvērti dievišķam, tad, iespējams, vairs nevajadzētu ne lūgšanu, ne vārdu, jo viss jau tāpat būtu. Bet, ejot uz šo izgaismoto stāvokli, lūgšana ir kā brīnišķīgs instruments mūsu rokās. Tā ir kā flauta, vijole vai bungas, jo katrs jau atrod vislabāko izteiksmes veidu, kā sevi paust, kā skanēt, kādos vārdos ietērpt savu sarunu ar Gaismas kodolu, ar Dievu, ar Radītāju.

Lasīt tālāk: Par lūgšanām

Bailes ir tās, kas atdala cilvēku no viņa patiesi dievišķās gaismas. Baiļu iemesls var būt ļoti dažāds, bet galvenais vēstījums, ko tās nes ir – Iemīli un pieņem sevi tādu, kāds esi, jo, ja nespēj pieņemt sevi, tad nevari arī pieņemt dievišķo pirmsākumu sevī.

Vislabākais veids, kā mazināt bailes sevī un pakāpeniski no tām atbrīvoties, ir ceļš caur gaismas vairošanu. Gaismai jābūt tik daudz, lai tā dotu drosmi ieskatīties savā tumsā. Ja gaismas vēl nav pietiekoši, tad tumsa liekas biedējoša. Bet patiesībā tā ir mūsu katra vēl neapjaustā un neizzinātā daļa. Bailes no nezināmā un tātad nedrošā bieži ir tās, kas iesprosto apziņu šaurā attīstības būrītī.

Lasīt tālāk: Par bailēm