Bailes ir tās, kas atdala cilvēku no viņa patiesi dievišķās gaismas. Baiļu iemesls var būt ļoti dažāds, bet galvenais vēstījums, ko tās nes ir – Iemīli un pieņem sevi tādu, kāds esi, jo, ja nespēj pieņemt sevi, tad nevari arī pieņemt dievišķo pirmsākumu sevī.

Vislabākais veids, kā mazināt bailes sevī un pakāpeniski no tām atbrīvoties, ir ceļš caur gaismas vairošanu. Gaismai jābūt tik daudz, lai tā dotu drosmi ieskatīties savā tumsā. Ja gaismas vēl nav pietiekoši, tad tumsa liekas biedējoša. Bet patiesībā tā ir mūsu katra vēl neapjaustā un neizzinātā daļa. Bailes no nezināmā un tātad nedrošā bieži ir tās, kas iesprosto apziņu šaurā attīstības būrītī.

Ejot cauri dzīvēm, dvēsele ir piedzīvojusi nevienu vien triecienu. Iespējams, ka pat atdalījusi kādu daļu no sevis, lai varētu turpināt iet savu attīstības ceļu. Bieži vien tieši šīs atdalītās daļas ir tās, kas mazinājušas dvēseles spēka intensitāti.

Maksimāli aktivizējot savu gaismas pusi, paveras lielāka un drošāka iespēja ieskatīties savā tumsā jeb vēl neizzinātā daļā. Tikai viena liesmiņa tumšā telpā spēj pilnīgi izmainīt sajūtas, esot tajā. Katra paša rokās ir iespēja iedegt arvien vairāk sveču un radīt sevī un ap sevi tādas enerģijas, kas ir labvēlīgas gaismas pieaugumam.

Pirmkārt, tas ir pozitīvisms jebkurā situācijā, ko veidojam ap sevi un caur sevi. Ne eiforija, bet objektivitāte. Mēģināt katrā lietā saskatīt labo, ko tā nes. Pavisam vienkāršās lietās un vietās. Tas palīdz gaismai kļūt blīvākai un koncentrētākai un vienlaikus pasargā no enerģijas noplūdes negatīvismā jeb ,,slikto lietu,, pasaulē. Jebkura garīga prakse – meditatīva, vai kāda cita, var būt kā labs instruments šajā posmā, jo tā palīdz koncentrēties uz gaismu un vienlaicīgi atbrīvot prātu no domām.

Tad, kad ir izveidojusies un nostiprinājusies iekšējā gaismas sajūta, ir laiks paskatīties acīs savai tumsai, jo tagad tā vairs nešķiet tik biedējoša. Tumšā puse ir tā mūsu daļa, kas vēl nav iepazīta, izgaismota un tātad iemīlēta. Patiesa sevis mīlestība ir tā, kas palīdz tumsai izklīst un izšķīst. Tas, protams, nevar notikt vienā mirklī, bet no tā brīža, kad vari sev pateikt brīvi, viegli un atvērti visai pasaulei, ka manī ir mana tumšā puse un es mīlu to tikpat spēcīgi, kā savu gaišo pusi, enerģētiskā situācija momentāli izmainās. Tumsa vairs nav atdalīta, bet tā kļūst vienojoša. Tas ir labs brīdis, kad var sākt strādāt ar savām bailēm, dusmām un aizvainojumiem. Izvēlēties to metodi, kas pašam tuvāka un iet tumsā lēni un pakāpeniski, saglabājot savas drošības robežas un vienmēr paturot sevī, kā bāzes vietu, gaismas sajūtu. Vietu, kur vienmēr var atgriezties. Tā soli pa solim tumsa izgaismojas, un bailes kļūst arvien mazākas, līdz, nonākot līdz pirmcēlonim, izgaist, kā nebijušas.

Ja bailes ir ,,uzpeldējušas,, virspusē un devušas par sevi ziņu, tad tās nāk ar kādu īpašu vēstījumu. Tikai vairojot savu gaismas daļu, mēs paveram iespēju šo vēstījumu saņemt, izlasīt un atbrīvot.

Tikai viena svece tumsā un pasaule kļūst citāda.