Ceļš ar Zvaigzni.

 

Lai kādi ir mūsu Ceļi, tie vienmēr ved uz Gaismu.

 

Pat vistumšākajā mežā, naktī, kad liekas, ka esam apmaldījušies, paceļot acis pret debesīm, varam ieraudzīt Zvaigzni.

 

Tā ir mūsu ceļazīme. Svētība un virzība.

 

Kad esiet to ieraudzījuši, nepazaudējiet!

 

 

Vienalga, kas apkārt notiktu, vai esam klusumā vai troksnī, turam savu Zvaigzni acu priekšā.

 

Pienāk brīdis, kad Zvaigznes stari pieskaras sirdij un tās sajūt viena otru.

 

Kad Zvaigzne un Sirds ir uz viena viļņa, kad sasmaidās un sāk sarunāties, tad arī Ceļš paliek platāks un drošāks. Un Sirds kļūst par Zvaigzni. Par Ceļa Zvaigzni pie sevis.

 

Ja uzmetam skatienu debesīs un ieraugam acu priekšā Zvaigzni , kas rāda virzienu, Sirdī ienāk arvien lielāka ticība un paļaušanās.

 

Viss, kas ir uz Ceļa, ir kā apliecinājums, ka ejam pareizi un ka tas ir Dvēseles ceļš.

 

Kā apstiprinājums tam ir ne tikai prieka un laimes mirkļi, ko sajūtam, bet arī dziļie pārdomu un piedošanas brīži, kas padziļina iekšējo Gaismu.

 

Tad varam justies kā trauks, kurā vēl vairāk var ielīt Zvaigznes stari un spēcināt Gaismas Sirdi.

 

Ja sajūtam, ka uz brīdi ir jāapstājas uz Zvaigznes Ceļa, tas var nozīmēt, ka ir pienācis brīdis kaut ko mainīt savā dzīvē un veco pieredzi atbrīvot.

 

Nolikt, pateikties un iet tālāk, atstājot sev aiz muguras lepnību, aizvainojumus un šaubas.

 

Tagad ceļa soma ir kļuvusi vieglāka un iet ir daudz patīkamāk.

 

Es eju ar sava dzīves Ceļa pieņemšanas un prieka sajūtu.

 

Es eju ar Zvaigzni kā Gaismas Ceļa vēstnesi.

 

Es eju ar atvērtu sirdi, spējot sajust, būt un ar pateicību savienoties ar visu, kas ir manī un ap mani.

 

Es eju kopā ar Ceļa Zvaigzni.

 

Es esmu Ceļā.

 

ES ESMU.

 

Maija Kadiķe