Bieži vien citu cilvēku domas un viedoklis ir tie, kas nosaka mūsu izvēles.
Iespējams, ka tas nozīmē, ka vēl neesam apzinājuši sevi, savas vajadzības un to, kas ir noteicošais dažādās dzīves situācijās.


Ieklausīties vajag vispirms sevī, sajust šo saikni ar sirdi un ļaut tai runāt. Iespējams, ka sirds domas būs pavisam atšķirīgas no tām, ko dzirdam no citiem cilvēkiem. Tā tas ir, jo viņi jau nezin, kā elpo, ko jūt un pēc kā tiecas mūsu sirds.

Uzticoties iekšējai balsij, dodam sev iespēju atgriezties pie savas patiesās identitātes. Pie tā mazā bērna, kas vēl dzīvo katrā no mums. Nonākot saiknē ar viņu pirms tā laika, kad viņš vēl nezināja, kas ir meli un izlikšanās, varam sajust sevī kaut ko ļoti tīru un vieglu. Ja atļaujam sev būt kontaktā ar šo ļoti lielo spēku, atveram Durvis pie savas patiesās būtības. Tas ir kā ceļojums pasakā, kuru kādreiz paši sākām rakstīt. Tad, kad ticējām, ka viss ir iespējams. Tagad varam doties uz šo savu laimes zemi un sajust kāda ir dzīve tur un kāda ir šobrīd mūsu esība. Ja tās sakrīt, tad esam laimīgi cilvēki. Tas nozīmē, ka sekojām tā mazā bērna sapņa ceļam un tagad esam kontaktā ar savu patieso Es. Ja aina atšķiras, tad kaut kur nomaldījāmies un pazaudējām sevi pieaugušo dzīves labirintos.
Bet dzīve turpinās un vienmēr ir iespēja mainīties, tā atgriežot sev savu pasaku. Ja nolaižas rokas un pietrūkst spēka, tas nozīmē,ka ir zudusi saikne ar Lielo spēku, kas ir katrā cilvēkā. Un tikai katrs pats var atgriezt sev savu patieso spēku. Tas ir dzīvības spēks, ko dod Zeme un Debesis.

Tas mazais bērniņs kas dzīvo mūsos, zin šo Ceļu, kā atgriezties pie sevis.

Uzticies viņam!

Uzticies sev!

Maija Kadiķe