Kad piedodu sev.

Ja dzīvē ir bijušas sāpīgas pieredzes un tās ir atstājušas kādu nospiedumu, tad pirmais solis, kas ir jāsper, tā ir piedošana.
Tikai piedošana spēj nomierināt iekšējā telpā bangojošo emociju jūru.
Kad spējam piedot citiem, tad svarīgi ir piedot sev.
Tas nebūt nav vienkāršs solis, jo šajā posmā iznāk atzīties, ka arī pati esmu piedalījusies visā, kas ir izraisījis nepatīkamas emocijas un sāpes.
Piedot sev nozīmē izlīgt mieru ar sevi un pasauli ap sevi.
Tā ir iespēja dzīvot arvien vairāk sirdī un sildīties tās Gaismā.
No šīs vietas cilvēki un dzīves situācijas paveras no cita, daudz plašāka punkta.
Kad piedošanas pieredze ir kļuvusi par dzīves svarīgu sastāvdaļu, kas palīdz jebko, kas notiek, uztvert no šī stāvokļa sevī, tad arī aizvainojumi, sāpes, nosodījums vairs nevar ienākt esībā, jo klātesoša ir cita enerģija – pieņemšana un piedošana.
Ja spējam piedot citiem un tad arī sev, atbrīvojam vietu savā sirdī, kur var ienākt Gaisma, kas palīdz dzīvot harmoniski, gūt prieku un būt laimīgam.

Maija Kadiķe