Katrs pats ir sev vislabākais dziednieks

Sirds sakrālā telpa ir vieta, kurā mēs piekļūstam pavisam tuvu savai smalkajai sirdij, kas ir kā izejas punkts sevis arvien dziļākai apzināšanai un dziedināšanai.
Ja disharmoniskās emocijas ,,uzkāpj,, līdz sirds līmenim, tad tur tās kļūst atpazīstamas un līdz ar to dziedināmas.

Vienīgais un patiesais dziednieks ir katrs sev pats. Kad nonākam pie šīs atziņas, tikai tad var sākties īstie un dziļie pašdziedināšanas darbi. Iespējams, ka iesākumā būs vajadzīgs kāds zinošs pavadonis jeb gids, kas ievadīs un ievedīs šajā procesā un palīdzēs piekļūt sirds smalkajai telpai. Bet viss darbs, kas saistīts ar emociju un mentālās pasaules transformāciju, ir jāveic katram pašam.

Kamēr ,,dzīvojam,, apakšējos centros vai tikai savā galvā, patieso dzīves ainu ir neiespējami saskatīt. Līdz ar to arī nofiksēt un mainīt. Tikai un vienīgi sirds sakrālajā telpā var to pilnvērtīgi paveikt.
Sirds sakrālajā telpā veidojas savienojums ar dvēseles gaismu, kas ir ielikta katrā cilvēkā kā nemainīga un svētpilna bākuguns. Tāpēc katra paša ziņā ir noticēt tam un caur ticību sajust savu iekšējo gaismu jeb dvēseli.

Tur, šajā sirds svētvietā, dzīvo mūsu dziedniece vai dziednieks. Tas ir līdzsvarojošais un dziedinošais spēks, kas mīt katrā cilvēkā. Tas ir spēks, kas ir savienots ar cilvēka apziņu. Līdz ar to šis spēks balstās uz dabiskās pirmatnīgās cilvēcīgās esības pamatiem, uz katra pirmsaknēm un pirmavotu, kā arī uz spēju savienoties ar to un būt visu laiku saiknē un kontaktā ar savu pirmenerģiju.

Tās ir kvalitātes, kas papildina viena otru un ar laiku ļauj sirds sakrālajai telpai mirdzēt kā brīnumainam dārgakmenim, kuram nav robežu, bet ir tikai arvien lielāks spožums.

Tikai paplašinoties apziņai, rodas iespēja atkal atgriezties pie sava pirmatnīguma. Pie tās enerģijas, kura ir tik ātra kā kalnu upe un tik dzidra, kā meža strauts. Šī enerģija ir pilnīgi tīra, bez uzslāņojumiem, kas var būt radušies dažādu sabiedrības spiedienu un paša uzlikto ,,rāmīšu,, rezultātā. Savienošanās ar tīro plūsmu palīdz izkustināt un atbrīvot šķēršļus, kas traucē tīrās enerģijas tecējumam. Kad mūsu pirmatnīgā esība nonāk pie šī Avota, tā dzer un bauda no tā tik ilgi, kamēr remdē slāpes, kas , iespējams, ir pat atnākušas no citām dzīvēm. Tās ir slāpes pēc brīvības.

Sava ,,cietuma,, apzināšana sākas tikai tad, kad sajūti un sadzirdi, ka aiz mūriem ir vēl kaut kas. Tik īsts un spēcīgs.

Tā ir šī kalnu upe, kas, kaut arī aiz sienām noslāpēta, bet , esot klusumā, ir sadzirdama.

Mūsu katra pirmatnīgā daba ir šis aicinājums iziet ārā no paša radītā ,,cietuma,, un savienoties ar savu iekšējo svētuguni sirds sakrālajā vietā.
Tur mēs dziedinām paši sevi, jo katrs pats ir sev vislabākais dziednieks.

Maija Kadiķe