Tikai, kad mirst ilūzijas par sevi, var piedzimt kaut kas jauns, īsts, patiess.
Ja ir vēlme pieķerties pašu radītam tēlam, ko esam domās par sevi uzbūvējuši, tad ir grūti atnākt dziļām iekšējām atklāsmēm par dzīves būtību un savu Ceļu.
Kas es esmu? Ko es te daru? Kāda jēga ir manai dzīvei? Kas ir tas, kāpēc esmu šeit atnācis šobrīd uz Zemi? Kādi ir mani uzdevumi?

Lai nonāktu pie šīm atbildēm, ir jāsatiek tas, kas šīs atbildes spēj sniegt.
Tikai ienirstot savā dziļumā, tur, kur vēl nekad neesam bijuši, tas var notikt.
Ieniršana notiek slāni pa slānim, atbrīvojot savus un citu priekšstatus par sevi un to, kāds esmu, kādam ir jābūt un ko no manis gaida.

Atlaižam spriedzi, piesaistes, iedomātos tēlus un grimstam dziļumā arvien vairāk un vairāk.
Ir sajūta, ka tur nekā nav, tikai neziņa un tumsa. Bet, kad spējam uz sevi paraudzīties gara acīm ( un to var katrs ), tikai tad varam ieraudzīt, ka arī tur, tajā tumsā ir Gaisma.

Tā atspoguļo gaismiņu, ko esam izaudzējuši savā sirdī. Vienīgi tai ir kāda jēga un nozīme. Viss pārējais ir īslaicīgs, gaistošs, aizejošs. Tas ir mirstošs, jo nav tajā dvēseles siltuma un mūžības elpas.
Tādas sava zemā ego nāves dzīves laikā varam piedzīvot vairākkārt. Un katra no tām ir kā jauni Vārti, caur kuriem var iziet tikai īstās un patiesās vērtības. Tās ir nemirstīgas. Tāpēc mēs nekad nebeidzamies, mēs turpinām dzīvot.

Tikai mirstot, varam piedzimt. Šīs lietas ir tik cieši saistītas. Tās ir neatdalāmas. Mirstot aiziet neīstā daļa, lai piedzimtu īstā. Mūžīgā nemirstīgā dievišķā esība.
Caur nāvi satiekam sevi.
Tas notiek atkal un atkal, ja uzticamies dzīvībai.

Dzīve dod šīs atkal piedzimšanas iespējas.
Varam ieskatīties acīs aizejošajam, pateikties, atbrīvot un dzimt.

Atlaižot bailes pazaudēt sevi, dodam sev iespēju satikt sevi.

Maija Kadiķe