Katram no mums ir kāds nepabeigtais stāsts.
Iespējams, ka sāpes,bailes un skumjas ir bijušas tik lielas šajā stāstā, ka tāpēc esam atstājuši to nepabeigtu.
Emociju neizdzīvošana atdala no savas iekšējās Gaismas būtības.
Ja vairāk ir tādu noliegumu, jo tālāk esam no sevis, no savas patiesās identitātes.
Tikai atļaujot just visu savu emociju gammu, esam īsti un dzīvojam patiesi.
Protams, ka ir vajadzīga liela drosme, lai šos stāstus pabeigtu.
Bet tas ir vienīgais Ceļš atpakaļ pie sevis.
Savas Gaisma Vienotības.
- Es ar pateicību pieņemu pieredzes un pabeidzu savu stāstu.

Kā pabeigt stāstu.

Mūsu Gaismas sirdi varam iedomāties kā sfēru, kas sastāv no daudzām liesmiņām. Jo vairāk liesmiņu ir iedegtas, jo spēcīgāk Gaismas sirds staro mīlestībā.
Liesmiņas, kas veido Gaismas sirdi,var būt vēl neiedegtas, jo iespējams, ka neesam noticējuši sev līdz galam, savām spējām un iespējām, ko sniedz dzīve, un tātad neesam liesmiņas ieraudzījuši.
Tāpat Gaismas sirdī var būt liesmiņas, kas ir kaut kad apdzisušas, aizvērtas, pamestas. Tas ir noticis tāpēc, ka bijis grūti un sāpīgi būt līdz galam šajā notikumā Emocionāli pārdzīvojumi un sāpes var būt par iemeslu tam, kas lika pagriezt muguru šai liesmai, līdz tā apdzisa pavisam.
Tāds nepabeigtais stāsts mazina Gaismas intensitāti sirdī, un tā nevar izstarot tik daudz mīlestības, cik Augstākais dievišķais plāns ir paredzējis.

Tāpēc svarīgi ir pabeigt stāstu. Pagriezties pret apdzisušo uguni ar pieņemšanu un ļaut sev sajust tās emocijas, no kurām izvairījāmies un baidījāmies.
Šīs emocijas ir kā barjera, kas atdala no Gaismas, tātad dzīves. Kad tā ir noņemta, tad varam atkal aizdegt uguni savā sirdī.
Tā ir miera izlīgšana ar sevi un savas dzīves pieņemšana, pasakot sev -
Tas ir mans liktens un mana dzīve.
Viss, kas tajā ir, bija un būs ir pats labākais tieši manā Ceļā pie Gaismas, tātad mīlestības.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv