Kad skatāmies uz šaha lauciņu ar tā dažādo formu figūrām un to izvietojumu, varam pieņemt to kā kādas lielas, skaistas spēles kopumu.
Līdzīgs attēls veidojas, kad vērojam savu daudzo dzīvju skatuvi.
Uz lauciņa esam mēs gan kā baltās, gan arī melnās figūras.
Vai kāda ir labāka vai sliktāka par otru?
Ir vajadzīgas abas puses, lai spēle varētu notikt.
Nepieņemšana var būt tad, ja redz tikai vienu vai otru pusi, tātad baltos vai melnos kauliņus.
Bet, ja spējam būt vērotāji, tad dodam sev iespēju skatīt visu spēli kopumā. Te varam saprast, ka bez abiem poliem spēle būtu nepilnīga.
Dievs ir tas, kas ir radījis šo spēli un atļauj pabūt dažādās lomās gan vienā, gan otrā lauciņa pusē.
Tā ir mūsu duālās pasaules skatuve.
Tad, kad esi izspēlējis pietiekoši daudz šādu partiju gan vienā, gan otrā pusē, Dievs var iedot iespēju paskatīties uz spēli kaut nedaudz no Viņa skatu punkta.
Nāc, palūkojies, kāds izskatās tavu dzīvju raksts.
Tas var notikt tad, kad esi ar visu savu būtību un arī ar patiesu mīlestību pieņēmis, tātad akceptējis, sevi gan baltajā, gan melnajā pusē.
Tas nenotiek caur prātu, bet tikai ar dvēseles vissmalkāko vibrāciju izdzīvojot gan kritienus tumsā, gan Gaismas augšāmcelšanos.
Bez vienas nebūtu otras.
Zūd sadalījums labajā un ļaunajā, kad spēj ar pateicību pieņemt visu kā savu dzīvju rakstu.
Kā jostu, kuru turpini radīt no savām pieredzēm.
Tikai pieņemot abas puses līdz galam un pa īstam, atnāk iespēja sākt apzināti rakstīt savu dzīvju jostu.
Kā Gaismai, caur kuru plūst Laika upe.

Maija Kadiķe