Bailes no mīlestības – tās ir bailes no sevis.
No tā, ka var nepieņemt, atraidīt, pazemot, tātad sāpināt.
Šīs sāpes var būt ļoti senas, varbūt nāk pat no citām dzīvēm.
Bailes ir aizvērušas sirds durvis, kas mazināja šo atmiņu par mīlestību.
Tagad ir palikusi vairs tikai mīlestības smarža, bet pats zieds ir ielikts kastītē, vāks aizvērts un bailes sēž uz tā kā drošs sargs, sakot -
Es tevi pasargāšu. Es neļaušu vēlreiz tevi sāpināt un pazemot.
Tikai Gaisma dod iespēju tuvoties bailēm. Sākumā lēni un uzmanīgi, bet, jo lielāka ir Gaismas intensitāte, ko varam nostiprināt ar Eņģeļu un Gaismas skolotāju palīdzību, jo drošāki kļūst soļi un apņēmība ieraudzīt baiļu sargu un uzrunāt to.
Drosmi dod apzināšanās, ka tas, ko pazemoja un kas cieta, ir zemais ego, tātad lepnība un augstprātība.
Gaismu nevar pazemot.
Kad to saprotam, tad kļūst skaidrs – ja turpināsim dzīvot pa vecam, tad atņemam sev iespēju savienoties ar Dieva dāvanu – iekšējo mīlestbas ziedu un tā bezgalīgo Gaismas plūsmu.
Ja lēmums ir iet uz tikšanos ar bailēm, tad ir jāapzin visa sava drosme un jālūdz Eņģeļu atbalsts, lai tas varētu notikt harmoniski.
Kad spējam paskatīties uz bailēm ar pieņemšanu un ar pateicību par to, ka tās sargāja mūsu tik lielo dārgumu, bailes paiet malā un ļauj atvērt vāku tai lādei, kurā dzīvo mīlestība.
Tagad varam ar to savienoties un dzēst pēdas, ko atstājusi ir nemīlestība.
Mīlestība ir ļoti spēcīga enerģija. Tā var pārņemt ne tikai sirds Gaismas telpu, bet arī piepildīt visu ķermeni.
Mīlestība no garīgās vibrācijas ienāk Zemes frekvencēs, veidojot ciešu saikni ar Māti Zemi, sniedzot stabilitāti un drošus dzīves pamatus.
Lai mīlētu sevi ne paaugstinot, ne pazeminot , ir vajadzīga drosme. Tas ir kā iziet ārā no mazās, bet pazīstamās un siltās telpas un doties nezināmajā. Tur var būt apmākušās debesis un lietainas dienas, auksti vēji un tumšas naktis. Jo arī tajā visā ir mīlestība.
Tikai tad, kad spējam pieņemt tik daudzās mīlestības izpausmes un saskatīt katrā cilvēkā un notikumā mīlestību, sākam mīlēt pa īstam.
Lai arī kas notiktu apkārt, sajūta ir sirdī. Tad tā pārņem visu ķermeni, kas sāk starot mīlestībā.
Tas ir Ceļš, kuru ejam un iesim visi. Ieraudzīt savu egocentrismu, ieskatītes acīs bailēm, atvērt lādes vāku un savienoties ar mīlestību, kas vedīs nezināmajā.
Tā patiesi ir jauna pieredze visiem Zemes cilvēkiem – pieņemt mīlestību visos smalkajos ķermeņos un ienest fiziskā ķermenī kā vienīgo un patieso sevi.

Manis nav, ES ESMU.

Maija Kadiķe