Tiecoties par kaut ko kļūt, varam pazaudēt to, kas jau esam.
Vēlme būt tādam vai savādākam, kas bieži vien nav savienota ar patieso sevi, bet nāk no ārējās pasaules pieprasījuma, nedod iespēju kļūt patiesi laimīgam, tātad dzīvot viegli un vienkārši.
Vēlme būt kaut kam uztur iekšējo spriedzi.
Un vēlmju saraksts jau nekad nebeidzas. Pēc vienas nāk cita, tad nākamā un nākamā.
Dzīvojot pēc vēlmēm skrienošā pasaulē, tiek pazaudēts tieši šis mirklis, brīdis, minūte, dzīve...
Vēlmju ezerā vienmēr būs kāda zivtiņa, ko gribēsies izmakšķerēt. Un tā dzīve kļūst par nepārtrauktu smagu darbu bez apstājas un visu laiku pa apli – ezers, makšķere, zivs.
Bet ir iespēja kaut uz mirkli nolikt malā makšķeri, tātad vēlmi un apstāties pie ezera, sajūtot atbalstošo un drošo zemi zem sevis, pavērties debesīs, saņemot saules staru pieskārienus un siltumu, kas pārņem ķermeni un savienojas ar sirdi.
Tādā mirklī var atnākt atklāsme, ka viss, pēc kā tik ļoti tiecos un vēlējos, jau ir tieši šobrīd un tajā ir visa dzīves sula.

Kad spēju apstāties un būt pateicībā, tad sāku patiesi dzīvot.

Nepārtrauktā pateicības plūsma atver durvis jaunai pieredzei.

Apstājies un sajūti to.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv