Es neredzēju tavas acis,

Kad Tu no rīta pamodies.

Vai viņas skatījās uz sauli?

Vai šodien mēness ceļu ies?

 

Varbūt kā mežonīgas puķes

Vēl neapjaustos biezokņos

Tās mīlēsies ar gaismas stariem,

Ar lapām apvīdamas tos?

 

Bet varbūt divas lietus lāses,

Kas maniem plakstiem pieskārās,

Tās šodien bija tavas acis,

Tik līdzīgas, kad ieskatās.

 

Un putekšņi uz manām plakstiem

Tik nežēlīgi saldi ir,

Ka pārlēca tās upēm pāri,

Tām upēm, skatienus kas šķir.