Kad jasmīnzaru trauslie ziedi

tik viegli pieglaužas un mirdz,

griež zālē grieze. Ir tik viedi,

un ozols aicina pie sirds.

 

Te zāle iepukstas. Te spāre.

Te dundurs dziesmu iedungo.

Ir nomest rasu puķei kāre,

Un vaiņagā tā ielīgo.

 

Ap kājām āboliņš balts glaužas

un pirkstu gali smilgas jūt.

Pie matu galiem tauriņš spraužas.

Tā bijis ir. Tam vienmēr būt!