Vienā zibsnī, kas atnāk no debesīm

un zvaigžņu putekļos staro,

ir ielikts Visuma pirmsākums,

un skaņas apkārt tam garo.

 

Viens punkts ir sākums un beigas ar.

Viss atnāk un paliek par Vienu.

Bet tagad ir zilas debesis

un brīdis baudīt šo dienu.

 

Migla lēni pārtop par mākoņiem.

Uz viena tāda nu esmu

un vēroju, kā skudriņa

iepūš smilgā mūžības dvesmu.

 

Arī viņas ceļš ir pret mākoņiem.

Bikli, lēnām un pacietīgi.

Šodien saulaina smilga,tad ozola zars,

zvaigznes un klusums pēc ceļa ilga.

 

Šajā klusuma brīdī VISS apstājas.

Cilvēki, skudras un smilgas...

Nav telpas, nav laika, nav it nekas.

Ne vārdu, ne domu, ne ilgas...