Mana elpa ir mana dzīvība.

Jo dziļāk es spēju ieelpot,

jo vairāk savienojos ar sevi.

Tas ir mans ķermenis,

manas emocijas un manas domas.

Ķermenis ir Gaismas mājoklis,

emocijas ir manas sirds vibrācijas,

domas ir manas apziņas plūsmas.


Tas, kas es esmu,

ir Augstāko Gaismas spēku radīts.

Es pieņemu to.

Kad esmu pieņēmusi sevi,

es varu pieņemt arī savu mīlestību.

Es zina, ka tās ir daudz,

jo gan šinī, gan citās dzīvēs

esmu mīlestību sajutusi.

Mīlestība var būt paslēpusies aiz aizslēgtām durvīm

vai iemukusi tumšā alā.

Bailes, dusmas un aizvainojumi

ir kā sargi, kas stāv pie šīm durvīm

un neļauj ar mīlestību pilnībā savienoties.

Tagad, kad es to apzinos,

tad varu pieiet klāt un droši skatīties acīs

šiem sargiem – bailēm, dusmām un aizvainojumiem un teikt:


Tagad es jūs redzu un pieņemu.

Es pateicos Jums, ka nosargājāt manu mīlestību. Bet tagad Jūs esat brīvi.

Es esmu gatava iet un satikties ar savu mīlestību.

To, ko jūs tik pacietīgi sargājāt.


Pieņemot bailes, dusmas un aizvainojumus,

tie zaudē savu spēku pār mani.

Tie paiet malā un ielaiž mani pa durvīm,

kur dzīvo mīlestība.

Tagad mēs satiekamies un savienojamies.

Tagad mēs esam kopā.

Tagad visa mana mīlestība no šīs dzīves

un arī no citām atgriežas pie manis.

Mīlestības kļūst arvien vairāk un vairāk.

Katra mīlestības pieredze papildina viena otru.

Tās dara mani pilnīgu

un palīdz atgriezties dievišķā vienotībā.

Ar katru elpas vilcienu es savienojos

ar mīlestību arvien vairāk un vairāk.

Es esmu mīlestība.

 

ES ESMU.

 

No Marijas Magdalēnas un Kristus

pierakstīja Maija Kadiķe

 

Lūgšanas