Es esmu Gaismas koks jeb atceroties sevi.

Ar pirkstu galiem pieskaros Zemei un sajūtu Viņas pulsāciju. 
Elpoju apzināti un lēni, lai savienotos ar Zemes elpu. 
Ieklausos savā sirdī un pakāpeniski sāku sadzirdēt Zemes sirdi.
Atverot savu smalko ķermeni , varu ieiet Zemes sakrālajā būtībā.
Tagad es sajūtu mūsu vienotību.
Tagad es zinu savas saknes.

 
Tagad es atceros savas Gaismas senumu.
Viss tas glabājas šeit, uz Zemes 
un esot savā ķermenī un droši stāvot uz kājām, spēju to atcerēties. 
Šīs atmiņas ir kā Gaismas viļņi, kas manī ienāk 
un palīdz sajust savu dziļumu un spēku. 
Esot ciešā un stabilā savienojumā ar zemi, ūdeni, uguni un gaisu,
varu sevi atcerēties arvien vairāk. 
Mans ķermenis ir Zemes vēstījums.
Mana Dvēsele ir Gaismas mājvieta.
Mans Gars ir spēks, kas ved cauri mūžībai.
Es esmu šeit uz Zemes pie Dieves Gaias kājām,
lai no sēklas kļūtu par koku,
lai kā piliens savienotos ar okeānu,
lai kā dzirkstele piešķiltu ugunskuru,
lai caur mākoņiem ieraudzītu Debesis. 
Es esmu šeit, lai kļūtu par Gaismas koku,
kura saknes ir senas un dziļas,
kura stumbrs ir taisns un spēcīgs
un kura zari ir raženi un stipri.
Tie tiecas Debesīs, pieskardamies Saulei, Mēnesim un zvaigznēm. 
Mana Gaismas koka augļi nes sevī Gudrību, Gaismu un Mīlestību.
Jo vairāk savienojos ar Gaismu koku, kas esmu es,
jo lielāku ražu spēju dot. 
Mani augļi ir Saules un Zvaigžņu Gaismas apmirdzēti 
un nes svētību man, cilvēkiem un Zemei.

Es esmu Gaismas koks.

Es esmu sēkla, saknes, stumbrs un auglis.

Es augu, pateicoties Zemei un Debesīm.

Es augu caur savu Gaismas pieredzi.

ES ESMU.

Pierakstīja Maija Kadiķe kopā ar Gaiu 
Šrilankā

Lūgšanas