Kad Dieva plauksta manai galvai pieskaras,
es sāku sajust un saprast, kas ir ticība.
Tās saknes manī ir senas un dziļas,
tikai iespējams, ka pati esmu atdalījusi sevi no tām.
Un tagad es atkal sāku mācīties, kā ir ticēt.
Mācos uzticēties un paļauties, ka viss dzīvē notiek
pēc Augstākā dievišķā plāna.


Es ticībā atgriežos soli pa solim,
pieņemot pasauli un cilvēkus sev apkārt
arvien vairāk un draudzīgāk.
Jo pasaule, ko redzu ap sevi,
ir mans pašas iekšējais spogulis.
Es ticu, ka , mainoties man,
mainīsies arī visa mana dzīve.
Tā es sāku atbrīvot sevi no neticības un bailēm
un ļauju ienākt dievišķam vēl un vēl.
Katra diena Gaismas enerģijās
vairo manu ticību un uzticēšanos cilvēkiem,
paļaušanos uz notikumu un situāciju labvēlību.
Es sāku mainīties, tā atļaujot Dievam sevī ienākt.
Tas ir mans jaunais solis ticībā.
Jo zinu, ka Dievs ir patiesība, taisnība un mīlestība.
Tad arī mana pasaule kļūst taisnīga,
jo ieraugu es sevi un visu ap sevi patiesības Gaismā.
Un tad atnāk mīlestība.
Tikai ar ticību mīlestiba var atnākt.
Es saskatu un redzu mīlestību it visā.
Ari tajā, kas mani sāpināja un darīja nelaimīgu.
Tur ir visvairāk dievišķās mīlestības.
Kad es tai noticu, mīlestība sāk nākt,
plūst un piepildīt mani.
Kad iemācos ticēt
un Dieva klātbūtni saskatīt it visā,
tad saprotu, ka nav labas un sliktas mīlestības pieredzes.
Tā vienmēr ir tikai atspulgs tam,
kādā mīlestības pasaulē es dzīvoju tajā mirklī.
Es ticu. Es uzticos un paļaujos.
Es dodu sev iespēju būt laimīgai.
Tas notiek tagad un šeit.
Es ticu,
jo zinu,
ka katrs saņem pēc savas ticības.

No Marijas Magdalēnas
Pierakstīja Maija Kadiķe

Lūgšanas