Es mācos dzīvot no jauna katru dienu.
Šodiena nekad nav vakardiena.
Tā atnāk ar iespēju runāt ar Tevi, Dievs!
Katra šī saruna ir citāda.
Tajās es satieku sevi.
Ir arī brīži, kad es ar Tevi nerunāju, Dievs.
Tad sanāk, ka esmu aizmaldījusies un paslēpusies no sevis.
Tā laikam ir, Dievs!
Bet es zinu, ka arī tad Tu mani mīli.

Mani, to mazo, kas ir nobijusies un ierāvusies stūrītī
un nesaprot, kāpēc ir uz pasaules.
Arī tajos brīžos es zinu, ka Tu esi.
Kaut arī durvis ir ciet,
Tu aiz tām stāvi un gaidi, kad es Tevi pasaukšu.
Tava Mīlestības Gaisma ir tik milzīga,
ka tā vibrē cauri visām sienām, logiem un durvīm,
kuras esmu aizvērusi.
Tā pamodina mani kā no snauda un saka – Nāc!
Es sākumā šaubos un domāju,
vai Tu tiešām esi uzrunājis mani.
To necilo, drūmo un iztukšoto.
Tad es atkal dzirdu Tevi vēl skaļāk sakām -
Nāc! Tu - nāc!
Tas dod man spēku piecelties,
atvērt logus un durvis un iet.
Iet nezināmajā, lai atkal satiktu Tevi.
Atkal no jauna.
Tik personīgi, tik tuvu un īsti.
Tik neviltoti un nevainīgi.
Es zinu, ka tas ESI TU.
Katru reizi Tu esi arvien tuvāk.
Katrs kritiens un būšana tumsā
dod man iespēju Tevi satikt vairāk.
Es nespēju saprast šo brīnumu,
bet tā tas notiek.
Kad es noliecos un kļūstu par zemāko zemi,
Tu atnāc, paņem mani pie rokas,
palīdzi piecelties un parādi spožāko Sauli.
Tu esi man ļoti tuvs.
Es zinu, ka arī es,
Tev esmu.

Maija Kadiķe

Lūgšanas