Kāda daļa tevis vienmēr runās par mīlestību.
Tik klusa, nepamanāma un nepieprasoša
tā ir ieritinājusies kādā sirds stūrītī
un gaida savu laiku.
Savu sapņu stundu.
Šī gaismiņa nealkst nekā pompoza, skaļa un spoža.
Troksnī esot, Tu nevarēsi viņu sadzirdēt.
Viņa atnāk klusumā, vieglumā un patiesumā.
Kad daudz kas no tā, kas ir bijis iepriekš,
zaudē savu nozīmību.
Un ir šī sajūta, ka viss ir noticis tikai tāpēc,
lai Tu būtu tagad šeit.
Ir mazliet skumji, ka tik daudz kam bija jābūt,
lai Tu saprastu šo vienkāršo patiesību.
Bija jāiziet no savu priekšstatu valgiem,
jaatraisa mezgli, lentītes un arī krāsainās bantes,
lai nonāktu šeit.
Tagad ir iespēja satikt mīlestību sevī.
To kluso Avotu, kas sākas no tavas sirds.
Ārējās pasaules skaļums Tev iespējams,
ka neļāva sadzirdēt līdz galam to pašu svētāko,
kurā esi jau piedzimis.
Mīlestībā dzīvot nav vienkārši.
Tā nebūt nav ballīte katru dienu.
Dzīve mīlestībā tā ir nepārtraukta Ceļa,
kas ved pie klusā Gaismas Avota,
attīrīšana, uzkopšana un saudzēšana.
Tikko Tu aizmirsti parūpēties par to,
stiga ir jau aizaugusi.
Un atkal ir jānoliecas un jāstrādā, lai to atjaunotu.
Bet slāpes pēc patiesības ir tik īstas,
ka Tu jau dari to ar prieku.
Atkal un atkal noliekdamies pats sava Gaismas Avota priekšā.
Tā Tu godini sevi un Viņu.
Tikai dziļā klusumā Jūs satiekaties.
Jo tas atkal ir Viņš – šis Avots,
kas tevī dzimst kā mīlestība.

No Kristus un Marijas Magdalēnas

pierakstīja Maija Kadiķe

27.12.2017

Lūgšanas