Kad Kristus atnāca uz Zemi, Viņš pārvērta to par mīlestības planētu.
Tagad mēs nākam uz šo vietu dažādos laikos un no dažādiem Visumiem
un galaktikām, lai mācītos sajust ar sirdi un dzīvot mīlestībā.
Ir bijušas loti daudzas pieredzes, kurās nav mīlestības.
Bet tas ir noticis tikai tāpēc, lai mēs sajustu sevī tik lielas mīlestības slāpes,
ka tās atved atkal pie Avota.
Šis Avots atrodas mūsu Gaismas sirdī un arī visas kosmiskās esības centrā.
Avots ir tik spēcigs, ka, lai kas ir bijis un noticis,
mūsu iekšējais sajūtu kompass ir vedis pie Tā.
Te nu mēs esam.
Mēs varam Avotam tuvoties pakāpeniski, izgaršojot pa mazam malciņam,
un sajūtot arvien lielāku dzīves prieku ienākam sevī.
Tas ir ilgstošs un regulārs ikdienas darbs.
Katru dienu pa pilītei Gaismas un laimes.
Nav nozīmes tam, kas notiek apkārt.
Es eju pēc lāsītes Gaismas katru dienu.
Un katru dienu vēl mazliet vairāk ar to savienojos.
Tas ir Gaismas nektārs, bez kura vairs nevar pastāvēt esība.
Kā viss dzīvais tiecas pēc saules gaismas un pēc ūdens,
tā arī ar mani tas notiek.
Tā piepildās mans dzīvības kauss.
Un tad var ienākt Brīnums.
Kad kauss ir pilns, tad piekļūstu pie Avota.
Un visa esiba
nomaina krāsas, skaņas, vibrācijas.
Kristus acis ir manā sirdī.
Es skatos uz pasauli ar Viņa acīm.
Tik, cik spēju šobrīd.
Manā sirdī ir Mīlestības Avots.
Mūžīgs.
Nemirstīgs.
Kas plūstoši pieskaras citu cilvēku sirdīm.
Sajūtot. Modinot. Mīlot.

Caur Kristu

pierakstīja Maija Kadiķe

Lūgšanas