Tu ilgi esi klejojis pa Zemi, meklēdams Mājas.
Dažreiz jau likās, ka esi tur nonācis.
Pavardā kuras uguns, Tu saņem siltu ēdienu
un kāda maiga plauksta pieskaras tavam ķermenim.
Viss liecināja par to, ka esi atradis to, ko meklēji.
Bet tad kādu rītu, kad pamodies agrāk kā parasti,
tevi pārņēma nemiers un trauksme, kas lika doties tālāk,
atstājot ierasto silto telpu un pieskārienus,
pie kuriem jau bija pieradis tavs ķermenis.
Doties nezināmajā.
Tu atradi citu pavardu, ēdienu un pieskārienus.
Bet tagad jau Tu zināji, tava pieredze teica,
ka ne tāpēc esi mērojis šo garo ceļu.
Tas, pēc kā Tu devies,
ir kaut kur dziļāk, augstāk, karstāk, vairāk.
Tad Tu atcerējies bērnības spēli -
auksts, silts, karsts un lūdzi Dievu ar tevi to uzspēlēt.
Patiesi, cik vienkārši.
Tā ejot rok rokā ar Dievu,
kādā brīdī Tu saprati, ka katrā pavardā reiz var apdzist liesma.
Tad Tu devies meklēt to, kas ir mūžīgs.
Uguni, kas neapdzisīs nekad.
Tu gāji no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu,
no mājas uz māju, bet neviens nebija neko dzirdējis par mūžīgo liesmu.
Jau pavisam noguris un bezcerīgs
Tu nonāci meža mājā, kuru sen jau bija pametuši cilvēki.
Tu meģināji iekurt uguni, bet pavards bija sabrucis un malka slapja.
Tik daudz laika Tu biji pavadījis meklējumos, ka tavi spēki bija izsīkuši.
Tu biji uz dzīvības un nāves robežas.
Tev bija jāpasaka sev, ka visi meklējumi ir bijuši veltīgi.
Tu padevies šajā spēlē ar Dievu.
Tieši tajā mirklī, kas likās kā mūžība,
tevī kaut kas sakustējās.
It kā kāds būtu ielicis liesmu tavā sirdī.
Kļuva arvien siltāk.
Ieksēja uguns sasildīja tevi.
Tā kļuva arvien lielāka un spožāka.
Un Dievs teica – Karsts!
Tagad Tu atradi savu pavardu. To, kurš nekad neapdzisīs.
Tagad Tu esi Mājās.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Lūgšanas