Kad gaismas stars pavīd aiz mākoņa maliņas, kad mākoņi paveras un atsedz debesis,

kuras katram no mums sūta pa stariņam uz mūsu katra sirds centru, prāts ielīksmo un klusums iestājas.

Tai brīdī, kad vīrišķais un sievišķais aspekts ir vienots mūsos katrā, kad nav ne labo un ne slikto domu,

kad vari mierīgi peldēt savā dzīves upē starp labo un kreiso krastu, ļaujoties līganai straumei,

ienāk klusums kā Radītājs.

Jo Radītāja patiesā daba ir Klusums.

Tas ienāk kā maza dzirkstele no ugunskura un kā tāla zvaigzne nakts tumšajās debesīs,

bet , kad tas ir ielicis mūsos savu pirmsākumu, klusuma kļūst arvien vairāk.

Cilvēki rosās, mūsos ir klusums.

Koki runājas, mūsos ir klusums.

Eņģeļi sačukstas, mūsos ir klusums..

Mazā klusuma zvaigzne kļūst arvien spožāka, līdz pārvēršas saulē.

Iekšējā gaismas un mīlestības saulē.

Arī saule ir klusums.

Jūrā viļņi ir norimuši, mākoņi aizpeldējuši...

Ir tikai gaiši zilas debesis, kurās ir uzaususi klusuma saule.

Ieelpojam šo sauli sevī un kļūstam par klusumu.

Vienoti ar Radītāju, mūsu klusuma tempļa sargātāju.

Mēs nākam no Radītāja.

Mēs nākam no Klusuma.

Mēs ieejam Klusumā.

Mēs kļūstam par Klusumu.

Mēs esam sava klusuma radītāji.