Saruna ar Dievu.

Sajūtam Dieva plaukstu uz savas galvas,
tad viņa enerģija lēni un brīvi sāk ieplūst mūsos.
Viņš ieskauj un glāsta mūsu pieri un acis,
vaigus un lūpas, kaklu un rokas.
Tas ir it kā mēs sāktu atcerēties sevi no jauna,
jo viss, kas mēs esam, ir Dieva radīts.
Cik daudz Mīlestības Dievs ir ielicis katrā no mums,
cik radošs viņš ir bijis radot mūs.


Tagad sajūtot šo Dieva enerģiju ienākot mūsos, mēs varam saprast,
cik īpaši, cik unikāli esam -
kādi ir mūsu rokas pirkstiņi, katrs tik atšķirīgs, tik dievišķs.
Mūsu pleci, mūsu plaušas. Dievs ir radījis tās, lai mēs brīvi varētu elpot
un lai mūsu elpa būtu Brīvība.
Un Sirds! Ak Dievs! Tiešām Dievs Tu to esi radījis, gan Sirdi, gan Dvēseli, gan Sirdsapziņu,
tik daudz bagātības nāk caur Tevi Dievs.
Un katram Tu mums esi ielicis šo iekšējo Sauli, kas spīd,
 Tu esi devis mūsu sievišķību un vīrišķību,
un to, ka mēs varam radīt caur sevi,
radīt bērnus – tas ir vislielākais brīnums, ko Tu esi devis katrai sievietei, Dievs,
ka viņa var kļūt par Radītāju caur Tevi, Dievs.
Un Tu esi devis mums mūsu kājas, lai mēs ietu šos savus ceļus ar Tavu plaukstu uz galvas, Dievs.
Un Tu esi devis mums šo planētu, šo Zemi, šos ūdeņus un mežus, upes, kalnus, avotus.
Ak dievs, cik Tu esi radošs!
Un tas viss ir priekš mums – šie kastaņi un lapas,
kas birst un zīles pie mūsu kājām, un zāle, kas aiziet ziemas miegā lēnām,
un puķes, kas vēl zied un šī zvaigžņotā nakts un rītdienas rīts –
to arī Tu esi mums dāvājis, Dievs.
Mums tikai vajag atvērt acis, ak Dievs – tik maz!
Pamosties un atvērt acis – un Viss ir, un Viss ir vienlaicīgi
Un šīs Zemes mātes maigums un mīļums, ko mēs sajūtam,

 kad dodamies pie Viņas tur, pie Viņas Sirds, iekšā Viņas Dvēselē.
Un arī tur Tu esi Dievs, Tu esi visur...ak Dievs!
Un katra lapa zin’, ka Tu esi, un katrs smilšu graudiņš un akmens zin’ Tevi, Dievs.
Dod Dievs mums atcerēties sevi, un mēs to mēģināsim,
Dievs, palīdzi mums.
Jo Tavs pieskāriens ir arī pie mūsu pēdām,
tā kā mēs noliecamies pie Tavām pēdām, Tu noliecies pie mūsējām, ak Dievs.
Un tā mēs sākam atcerēties savu dievišķību.
Un tā ir it visā, kas mēs Esam – mūsu pirkstu galos,
mūsu potītēs un ceļos, kad mēs ejam Tavus ceļus, Dievs, un mūsu kājās,
un mūsu dzīves pamatos, arī tos Tu mums ieliec Dievs,
un mūsu Radīšanā un mūsu Saulē un mūsu Sirdī,
cik Tevis tur ir daudz, Dievs!
Tur mēs tevi visvairāk jūtam, jo saka, ka Mīlestība – tas esot Dievs.
Vai tā ir, Dievs?
Mēs daudz pieminam šodien Tavu vārdu, Dievs.
Piedod, Dievs, bet Tavs vārds ir uz mūsu lūpām šodien, Dievs.
Piedod, ka tik daudz, bet, kad Tevis ir tik daudz, tad Tava vārda ir daudz.
Un kakls runā Tavus vārdus, Tu tur esi Dievs,
un Tu esi mūsu lūpās, kad smaidam un arī kad skumstam,
un acīs, kad raudam un kad smejamies,
kad ciešam  un kad mīlam – Tu tur vienmēr esi, Dievs
Visā, kas mēs esam un arī tajā, ko mēs nesaprotam, kas mēs esam – arī tur Tu esi, Dievs.
Palīdzi mums atcerēties sevi, jo mēs zinām, ka mēs visu zinām,
bet kaut kas vēl mūs no sevis atdala, Dievs, un Tu mums tagad to vari dot.
To dziļumu, to, kad ir miers,
to, kad mēs noslēdzam mieru ar sevi.
Tad, kad mēs noslēdzam mieru ar sevi, mēs noslēdzam mieru ar pasauli.
Un tas ir tas dziļais Miers, ko mēs tikai no Tevis varam gūt, Dievs,
un tu mūs uz turieni ved, lūdzu, ved!
Un, ja kādām durvīm ir jāatveras, tad viņas atveras tagad un šeit,
un tās durvis ir mūsu Sirdīs, un mēs ejam tur iekšā,
Mēs ejam vēl dziļāk sevī, varbūt atverot vēl vienas durvis un vēl vienas, un vēl vienas.
Un tur tajā pašā visdziļākajā vietā, tik cik mēs katrs šobrīd varam aiziet līdz sevīm,
līdz tam, kas mēs esam, tur ir šis Miers.
Tur nav ne laika, ne telpas, tur ir vienkāršā Esība,
tur ir mūžība, jo mūžīgs esi Tu, Dievs,
un tā kā mēs Esam tas, kas Esi Tu, mēs arī Esam mūžīgi.
Mūžībā ir Miers un Svētība, un Klusums.
Tad kad mēs sākam klausīties Klusumā, mēs sākam klausīties Tevī, Dievs.
Tu tur Esi. Katrā no mums.
Un tad atnāk Miers,
ar šo apziņu –
Es esmu tas, kas Esmu.
Miers.

Meditācija, kas atnāca caur Maiju Kadiķi
Nodarbībā Sarunas ar Dievu.
15.10.2015