Kad sēkla, kas ir ielikta zemē,
sāk dzīt savas pirmās saknes,
tā nedomā par to, kas tā būs.
Vai zāles stiebrs, skaists zieds vai dziedinošs augs.
Viss iekšējais spēks tiek atdots tam, lai augtu,
lai izsprauktos cauri zemes un akmens slāņiem,
lai ieraudzītu gaismu un sasildītos saules staros.
Kaut kā sēkla zin, ka ir jāvirzās uz augšu,
ka jāstiepjas uz priekšu.
Jo saules gaismai ir milzīgs potenciāls.
Pat neredzot, sēkla to jūt.
Tāpat arī Jūs tiecaties pēc Gaismas.
Bieži pat to neredzēdami un nejuzdami,
jūs uz to dodaties.
Tieši tad, kad liekas, ka Gaismas nav un tā pilnīgi ir pazudusi,
jūs visvairāk tai tuvojaties.
Un kāda ļoti nozīmīga daļa jūsos atceras,
ka viss ir pareizi.
Ka esmu īstaja pieturā.
Ka esmu jau kādreiz šeit bijis.
Un, ka būs jāizdara izvēle.
Tā var būt tāda pati, kā iepriekš.
Bet iekšējā gudrība atceras,
ka tā nedarīja tevi laimīgu.
Dvēselē iesmeldzas sāpes, kad par to domājat.
Tāpēc tad, kad esat pilnīgā negaismā,
ziniet, ka tur ir visvairāk Gaismas.
Te var notikt izlaušanas.
Ejiet dziļāk, vēl dziļāk, vēl un vēl...
Sāpes, bailes, tumsa...
Nežēlojiet sevi, jo tā ir vecā čaula, ko lolojat un nevarat atlaist.
Tikai aiz tās ir brīvība un acis apžilbina bezgalīga Gaisma.
Izlauzties ārā no sevis vecā,
koncentrējot visu iekšējo spēku un doties nezināmajā.
Kā sēklai, kas aug cauri zemei un akmeņiem.
Tad tā sasniedz saules gaismu
un ar dziļu ieelpu savienojas.
Tur es jūs vedu.
Tur es Esmu. Tu es jūs gaidu.
Mīlestībā.

Pierakstīja Maija Kadiķe

Vēstījumi

Lūgšanas