Raksts laikrakstā Kurzemes vārds.

Raksts laikrakstā Kurzemes vārds.

SARUNA

Enģelis ir arī tev!

Daiga Lutere

Maija Kadiķe ir liepājniece un šeit dzīvo viņas vecāki. Rīgā, Universitātē viņa mācījās Krievu filoloģijas un literatūras fakultātē un pēc studiju beigšanas dzīve iegrozījās tā, ka Maija palika galvaspilsētā. Strādājusi skolā, izdevniecībā, bet tagad pati ir uzņēmēja. Tomēr rets tas mēnesis, kad viņa nav atbraukusi uz savu dzimto pilsētu un aizgājusi līdz jūrai. Tagad jau daudzi Maiju visā Latvijā pazīst kā eņģeļu praktiķi un terapeiti, kura vada nodarbības, seminārus un sesijas par šo tēmu. Viņa uzrakstījusi grāmatu “Eņģeļu lūgšanas”.
Laikam jau nav neviena, kurš kaut ko nebūtu dzirdējis par eņģeļiem…
Mēs katrs kopš savas piedzimšanas esam ar viņiem saistīti. Enģeļi ir tie, kuri no Augstākiem gaismas laukiem bērnu dvēseles pavada uz šejieni, uz Zemi. To dara mūsu katra sargeņģelis. Kopš mazuļa piedzimšanas viņš ar savu sargeņģeli ir diezgan ciešā kontaktā vismaz līdz skolas vecumam. Pēc tam jau pasaulē un sabiedrībā ierastā kārtība un domāšana atstāj savu iespaidu. Kā es saku – parādās citi draugi. Bet bērnībā mūsu labākais draugs ir sargeņģelis. Nereti vecāki dzird un redz, ka mazais ar kādu viens pats sarunājas. Jā, viņš ir kontaktā ar savu eņģeli. Bieži vien, ieejot lielajā dzīvē – skolā un sabiedrībā, saikne ar pavadoņiem var mazināties. Bet labā ziņa ir tā, ka mēs šo saikni vienmēr varam atjaunot.
Kā notika jūsu pirmā satikšanās, saprašanās ar eņģeli?
Biju vienīgais bērns ģimenē un bērnībā dzīvoju pati savā pasaulē. Daudz laika pavadīju vienatnē, bet man nekad nebija garlaicīgi. Tagad zinu, ka tas bija tāpēc, ka biju kopā ar savu sargeņģeli, kurš bija mans labākais draugs. Arī es neesmu izņēmums un pieaugot kontakts ar eņģeli mazinājās. Bet dzīvē tika doti dažādi pārbaudījumi. To galvenais uzdevums ir cilvēku pamodināt un parādīt viņa gaismas ceļu. Sāku interesēties par lietām, kas nav saistītas ar materiālo pasauli. Pirmo pieredzi savai garīgajai attīstībai ieguvu no austrumu cīņām.
Kādas cīņas?
Teikvando. Mani saistīja nevis tas, ka būšu stipra un varēšu aizstāvēt sevi, bet gan austrumu cīņas mākslas veidos ietvertā filozofija un ētika. Pirmkārt, tev jāprot godināt savu partneri jeb pretinieku. Otrkārt, mācies cienīt Skolotāju. Treškārt, norūdi ķermeni un garu. Pēc tam satiku savu reiki Skolotāju Edīti Vēju, kura deva man tālāko ievirzi garīgajā ceļā. Edīte vadīja semināru “Tikšanās ar eņģeļiem.” Tajā notiekošās meditācijas laikā es atkal nonācu kontaktā ar enerģiju, kuru pazinu un labi zināju kopš bērnības, ar savu sargeņģeli. Šī tikšanās bija tik aizkustinoša, ka atkal sāku regulāri kontaktēties ar viņu kā ar labāko draugu.
Tiešām mums katram ir savs sargeņģelis?
Jā, un pat vairāki!
Ko darīt pieaugušam cilvēkam, kurš no rīta pamostās un nodomā: “Es gribu kontaktēties ar savu sargeņģeli!”
Viens no maniem dzīves uzdevumiem ir palīdzēt cilvēkiem izveidot saikni ar savu sargeņģeli un eņģeļu gaismas pasauli. Mums katram viņš ir tik tuvu, ka patiesībā elpo tepat pie vaiga. Pats svarīgākais cilvēkam ir ticēt, ka sargeņģelis ir. Ar neticību paši sev apkārt radām necaurejamu sienu un eģņelis nespēj tikt tai cauri.
Eņģeļi cilvēku priekšstatos ir tik dažādi – mazi, apaļi bērneļi ar spārniņiem, baznīcās redzamas dažādas spārnotas figūras, grāmatās un zīmējumos – būtnes ar cilvēka augumu un baltiem, lieliem spārniem utt. Kādi viņi izskatās patiesībā?
Sargeņģelis ir nepastarpinātākais, tiešais kontakts ar Dievu, ar Augstāko informatīvo lauku. Atbildot uz šo jautājumu, varu sacīt: “Tā ir enerģija”. Taču cilvēkiem ir raksturīgi enerģiju kaut kā ietērpt, vizualizēt, dot izskatu un tas nav slikti, jo tādā veidā mums ir vieglāk nonākt kontaktā ar šo enerģiju. Augstākā vibrāciju līmenī atrodas Erceņģeļi un līdz ar to arī viņu enerģija atšķiras no sargeņģeļu radītā gaismas lauka, bet visu eņģeļu uzdevums ir viens – palīdzēt cilvēkiem.
Ticība un pieņemšana ir svarīga.
Viss sākas ar ticību. Nākamais solis ir uzruna un iepazīšanās. Pieņemsim, ka mums kaimiņos dzīvo Jānis, taču tad, kad viņu reāli satiekam, parunājamies, uzzinām ar ko viņš nodarbojas utt., tikai tad rodas patiesā sapratne, kas un kāds tas Jānis ir. Ar eņģeļiem notiek tāpat. Viņi ir jāuzrunā un jāsāk iepazīties.
Kādi ir viņu uzdevumi? Viņi taču mūs nepavada tikai tā, garlaicības dēļ…
Pirmais sargeņģeļa uzdevums norādīts vārdā sargāt. Otrais, kad jau sākam viņā ieklausīties, – palīdzēt un vadīt, dodot dažādas zīmes. Bet tikai,cik paši esam tām atvērti, tik daudz sadzirdam un saredzam. Līdzīgi kā ar pumpuru. Ja tas sakļāvies, tas ir noslēgts, ja atvēries – tas uzņem daudz gaismas, informācijas utt. Katram cilvēkam, katram no mums, ir dotas gaišās maņas. Vienam varbūt gaišdzirdība, otram gaišzinība, vēl citam gaišredzība vai gaišjūtība. Viena no maņām parasti ir vairāk attīstīta. Ar to arī jāsāk kontakts ar smalko gaismas pasauli.
Tomēr – kādēļ cilvēkam vajag eņģeļus?
(Smaidot) Varbūt tādēļ, lai mums šeit nebūtu skumīgi! No brīža, kad sāku regulāri kontaktēties ar savu sargeņģeli, tāda sajūta kā vientulība no manas dzīves vienkārši izgaisa. Kāda vientulība, ja tavs labākais draugs visu laiku ir ar tevi!
Mūsos mājo milzu vēlme pēc beznosacījuma mīlestības, lai kāds cilvēku mīlētu ar neizsmeļamu beznosacījuma mīlestību.
Tā mīl un rūpējas par mums eņģeļi. Tāpēc svarīgi ir izrādīt cieņu un viņus godināt. Mēs varam savam sargeņģelim mājās izveidot tādu kā svētvietu jeb altārīti, kurā nolikt kādu sveci, kristālu, ziedu. Tā ir vieta, kur varam sarunāties, sasmaidīties, pateikt paldies saviem eņģeļiem. Man šāda svētvieta mājās ir no brīža, kad atkal apzināti sāku kontaktēties ar savu sargeņģeli. Ja arī kādreiz savam sargeņģelim aizmirstam pateikties, viņš, protams, turpinās pildīt savu pienākumu un sargās mūs, bet sadarbība ir pilnīgāka, ja pastāv abpusēja mijiedarbība un mēs godinam savus eņģeļus. To varam darīt gulēt ejot, kā arī no rīta pamostoties. Tā mēs aizmiegam un arī sākam savu dienu kopā ar sargeņģeli.
Kur ir sargeņģeļi, kad ar cilvēkiem notiek lielas nelaimes? Piemēram, traģēdija Zolitūdē, kad zem veikala drupām dzīvību zaudēja cilvēki?
Te atkal nonākam pie sargeņģeļa lomas. Pirmā svarīgākā ir dvēseli atvest uz Zemi, kā arī pavadīt atpakaļceļā uz Augstākiem gaismas laukiem. Ja eņģeļi spētu mūs pasargāt no visa sliktā, tad jau mēs dzīvotu mūžīgi. Taču uz Zemes mums katram jāpaveic savi uzdevumi savā laikā un atkal jādodas uz Dvēseles Mājām
Palicējiem ļoti grūti pieņemt, ka mīļais cilvēks miris.
Tā ir tikai palicēju lieta. Ja bez Dieva ziņas cilvēkam mats no galvas nenokrīt, tad ko sacīt… Mana pieredze liecina, ka cilvēkam dzīvē nav viss tikai viens ceļš ejams, bet katrā krustojumā tiek piedāvāti dažādi varianti. Kā pasakā par tēva dēlu, kuram ir izvēle iet uz trim pusēm – pa labi, pa kreisi, vai taisni. Katrā no šiem pagriezieniem gaida cita turpmākās dzīves versija. Ja dvēsele, atnākot uz Zemi, ir izvēlējusies strādāt ar pilnu jaudu, tad dzīves laikā var būt jāsatiekas ar dažādiem pārbaudījumiem, kas patiesībā ir labākais ceļš, kā dvēselei attīrīties un dzīvot arvien lielākā gaismā.
Jūs esat saistīta arī ar daudzām Latvijas spēka vietām.
Tā ir otra lieta, ko daru – kontaktējos ar dabu. Viss sākās pirms vairākiem gadiem, vasarā skaistā pļavā, kurā auga daudzi dižkoki. Mums, cilvēkiem, ir svarīgi iegūt tiešus apliecinājumus tam, ka ir tā un ne savādāk. Viens ir izlasīt grāmatā, bet otrs – ieraudzīt pašam. Kādā agrā rītā dižkoku pļavā vēroju dabu ar brīvu, izkliedētu skatienu. Tad virs vienas puķes uz kādu mirkli ieraudzīju … ziedu feju. Sapratu, ka tiešām pastāv smalkā dabas pasaule un ka tādā veidā man ir dota atļauja ar to kontaktēties. Esam cilvēku grupa, kas brauc pa dažādām Latvijas spēka vietām. Ar tām mūsu zeme ir īpaša, tikai daudzas no šīm svētvietām, kā es saku, atkal jārestartē. Gar jūras krastu iet enerģētiskā līnija – zelta vija, kas sākas Kuršu kāpās un turpinās līdz Pērnavai. Mūsu grupa ir bijusi Rucavas apkārtnē un Papē, kur ir ļoti senas un spēcīgas vietas, kas ir saistītas ne tikai ar mūsu tautas, bet visas Zemes attīstību.
Šķiet, ka jau dzirdu daudzu šīs intervijas lasītāju domas, kas skan tā: “Ko viņa iedomājusies! Šis teksts gan ir pasaka!”.
Dzīvē man ar tādiem cilvēkiem nav nācies satikties… Laikam tādus nepiesaistu. Es runāju ar tiem, kuriem interesē tas, ko es daru un kuri domā līdzīgi. Katrs tic tam, kam vēlas ticēt un kam gatavs ticēt. Galvenais, lai mēs katrs atrastu savas dvēseles ceļu un ietu pa to. Kāds varbūt sajūt koku, taisot no tā skaistus krēslus un galdus, un tā ir viņa meditācija. Visiem nav jābrauc uz spēka vietām! Mūsu planēta ir brīvās gribas planēta, katram ir iespēja izvēlēties.
Kā mainījusies jūsu dzīve, kopš esat tik ciešā kontaktā ar eņģeļiem?
Tā kā viss sākās pirms vairāk kā desmit gadiem, nu jau grūti atcerēties, kā bija pirms tam, bez viņiem. Bet kas ir noticis? Aizvien skaidrāka kļuvusi mana apzināšanās. Vienmēr zinu, kas kuru brīdi jādara un kur man jābūt. Pazūd jautājumi. Visu laiku no eņģeļiem nāk tas, ko varētu saukt par dievišķiem impulsiem, un ļoti svarīgi ir tajos ieklausīties, paļauties un darboties šajā virzienā. Patiesībā atdodu sevi Dieva un eņģeļu rokās un veicu savu kalpošana darbu.
Nupat atgriezāties no Austrālijas un bijāt pie Uluru klints tuksneša vidū.
Uluru ir viens no Zemes pamatcentriem. Tādi uz Zemes ir septiņi. Enerģētiski visstiprākā vieta, kādā esmu bijusi līdz šim. No Latvijas kā ziedojumu Uluru līdzi biju paņēmusi spēka akmeni no svētvietas, kadiķu eļļu, kā arī dzintarus, kurus salasīju Liepājas jūrmalā. Tie bija man līdzi, kad gāju apkārt Uluru klintij kā svētceļojumā, godinot šo vietu un enerģētiski savienojot ar Latviju un tās spēka vietām.
Kad atbraucat uz dzimto pilsētu, kādu šo vietu redzat, jūtat?
Te ir daļa manas sirds. Mana dzimtene. Vienmēr aizeju līdz jūrai un ar to sasveicinos. Liepājnieki var būt laimīgi, ka jūra ir tik tuvu blakus. Tā dod lielu enerģētisku atbalstu un spēku. Par kurzemniekiem, arī liepājniekiem, mēdz teikt, ka viņi ir tādi noslēgti, pat tā kā iedomīgi un pārāk pašpārliecināti. Es redzu, ka tas izveidojies ļoti sen. Laikos, kad Kurzemes piekrastes zonu regulāri apciemoja iekarotāji un ne jau ar labiem, draudzīgiem nolūkiem viņi ieradās. Lai vietējie ļaudis izdzīvotu, viņiem bija jākļūst skarbiem, spītīgiem, vērstiem uz sevi. Ar visām grūtībām pašiem vien bija jātiek galā. It sevišķi jau Kurzemes sievietes ir daudz piedzīvojušas, bet caur to ieguvušas lielu spēku un viedumu. Piemēram, Rucavas sievas uz ārpusi tādas paskarbas, bet patiesībā iekšienē ļoti bagātas un spilgtas, jo ir spējušas izveidot visskaistākos, krāsainākos tautas tērpus Latvijā. Tie grūtie pagātnes laiki ir pagājuši. Varbūt jāsāk atvērties arī liepājniekiem? Nebaidoties sevi patiesi parādīt, noteikti kļūsim vēl spēcīgāki un emocionāli bagātāki. Man ir sajūta, ka šeit, Liepājā, liepājniekiem tomēr trūkst īstās, patiesās vienotības sajūtas, atbalsta cits citam. Kad satiekamies, piemēram, Rīgā, tad apzināmies, ka mūs vieno kāda ļoti spēcīga saikne – mūsu dzimtā pilsēta Liepāja. Tad viens par otru priecājamies un atbalstam: “Mēs taču esam liepājnieki!”.

Kad tikko no Rīgas braucu uz Liepāju, gandrīz pie pilsētas robežas mani sagaidīja skaisti, balti eņģeļi. Arī citviet pilsētā viņi bija. Varbūt kāds no tiem var rotāt pilsētu visu gadu?
Vēl trīs teikumus sarunas nobeigumā!
Šis ir Zirga, tātad lielu iespēju gads. Gada sākumā no saviem eņģeļiem saņēmu vēstījumu, ka ieceres, kuras esam klusām auklējuši iepriekšējos gados, šogad ir iespēja piepildīt, tikai pašiem tam ir jānotic, jāatļauj notikt un jābūt pēc iespējas radošākiem. Ticība eņģeļiem sākas ar ticību sev , pasakot droši: “Jā, es to varu!”.

FOTO:
Nesenā brauciena laikā uz Austrāliju. Maija un aiz viņas muguras Uluru.Foto no personīgā arhīva.

LOGS Mūsu planēta ir brīvās gribas planēta.