Katrs tavs apstāšanās mirklis tuvina tevi man.
Jo tu nesastapsi mani tur, kur daudz vārdu, trokšņu un skaļuma.
Tur tu mani vienkārsi nesadzirdēsi, kad es klusi klauvējos pie tavām dvēseles durvīm.
Dažreiz tu ieklausies, bet nenoticot tam, ka es tur esmu, novērsies un atkal esi iekšā savā prātā.
Tā mūsu satikšanās atkal tiek attālināta. Par dienu, mēnesi, gadu, mūžu un varbūt pat mūžību.
Kaut kur dziļi sevī tu ļoti vēlies satikties, jo tava dvēsele zin mani.
Tikai tagad tas ir citādi kā toreiz, kad mēs gājām kopā rok rokā.
Pasaule ir tik skaļa, ka ir piekliegusi tevi ar saviem saukļiem, noteikumiem un pamācībām. Kādu brīdi tu tam turējies pretī, bet tad padevies. Daudzi mēģināja tevi pierunāt. Viņu balsis bija tik skaļas, ka tu pārstāji dzirdēt savējo. To smalko, dzidro, trauslo un tikai tavējo – dvēseli.
Tā jūs tagad katra pa sevi dzīvojat. Dvēselei paliek arviek aukstāk, jo tavs siltums aiziet citur – lai uzturētu tev pavisam svešu cilvēku pieprasījumu pēc tādas tevis , kāda viņiem ir vajadzīga. Viegli izmantojama, pakļāvīga un varbūt pat garīgi akla.
Iespējams, ka šie vārdi tev liks apstāties un pateikt – Stop, tālāk es neiešu. Un tas ir labākais, ko tu vari sev dot. Tikai tad ir iespēja savākt sevi pa gabaliņiem atpakaļ. Būt tādai, kāda tu patiesībā esi.
Tu viņu zini, atceries… kaut kur mīli un arī ienīsti. Jo viņa vairs neļauj tev būt tai, kas esi tagad. Viņa atgādinās par sevi visnepiemērotākos mirkļos. Tad, kad liksies, tagad esmu laimīga, viņa iegāzīs vīna glāzi uz tavas jaunās kleitas. Tu protams dusmosies, izplūstot asarās, līdz atnāks atvieglojums. Tā būsi noskalojusi kādu savu dvēseles kristāliņu sāļajā asaru jūrā. Tas atgriezīs tevī meklētāja prieku. To prieka dzirksteli, kuru tik sen nebiji izjutusi. Tādu tīru, vieglu un neko negaidošu esības mirkli.
Šie dvēseles kristāli ir lielākais dārgums, kas tev ir. Tagad tu dosies uz dažādam vietām, laikiem un telpām, lai tos sameklētu un ieliktu savā Sirdī. Dažu atradīsi tepat jūras krastā. Noskalots sāļājā ūdenī, tas iemirdzēsies kā brīnišķīgākais atklājums, kas vien tev kādreiz ir bijis.
Varbūt dvēsele ievedīs tevi tumšā mežā, kurā ir apslēpts kaut kas īpašs tieši tev. Lai gan liksies, ka bailes ir pilnībā pārņēmušas tevi, kaut kas lielāks, par ko tev bija tikai miglaina nojauta, ņems pārsvaru pār tavām bailēm. Jo ko tad tu vari zaudēt? Tikai bailes. Tieši šeit mēs būsim tik tuvu viens otram, cik vēl nekad neesam bijuši. Tieši aiz bailēm es tevi gaidīšu.
Tagad zini, ka esi drošās rokās.
Tavi kristāli iemirdzas.
Es mīlu tevi!
Pierakstīja Maija Kadiķe