Kad esmu mierā un pateicībā,
lūgšana atnāk pie manis.
Tā plūst caur mani
Es elpoju lūgšanu
katrā savā šūnā un asins lāsē.
Esmu pilnībā
atdevusi sevi tavās rokās, Dievs!
Tu caur mani
plūsti kā šī lūgšana.
Tik dzīvi viss nāk,
iet, atver un maina.
Es neizdomāju Tevi,
es esmu tajā,
ko Tu, Dievs,
caur sevi man dod.
Mana būšana
kļūst skaista un starojoša,
jo es esmu lūgšanā.
Klusi un nemanāmi
ir izgaisis viss,
kas mani ir turējis prom no tā,
kas esi Tu.
Tu skani manī
kā lūgšana.
Tai nav tādu vārdu,
kādus es zināju līdz šim.
Es mācos tagad citus.
Tie nāk kā rasas lāses
pieskāriens zemei
un varavīksnes starojums.
Es uzzinu jaunus vārdus
un lieku teikumus.
Tā rodas lūgšana,
kuru zin visi.
Tā ir valoda,
kuru tikai Tu vari iemācīt, Dievs.
Tu mūs caur to savieno.
Lūgšanā,
kura plūst manī,
tevī, katrā un it visā.
Maija Kadiķe