Sirds siltas gaismas pielietā klusumā
es lūdzos par pazemību savu.
Tik lēni un tik ilgi
piedot un pateikties.
Bij brīdis, kad Ceļa smagums
jau sāka nospiest mani, un es tam padevos.
Tad, kad spēju atzīt sev,
ka ir lielāks spēks par mani,
gaišāks, tīrāks, iedvesmojošāks,
es sāku pakāpeniski atbrīvot sevi no smaguma.
Soli pa solim noliekdamies
vēl zemāk un zemāk.
Vairs nebija baiļu ieraudzīt
patiesību par sevi.
Tas mani atbruņoja.
Pazuda vajadzība būt kaut kam,
kas tiek atzīts un vērtēts.
Visvairāk jau no sevis paša.
Tagad es zinu, ka ir tikai viens vērtētājs,
un tā ir mīlestība.
Es lūdzos par pazemību savu.
Atkal un atkal es lūdzos par to.
Pazemībā ir mans spēks,
un es tur atgriežos.
Tikai palīdzi man Ceļu uz turieni atcerēties.
Lai es nepazaudējos,
lai meklējot atrodu,
lai spēju atšķirt un acis turēt skaidras.
Par pazemību savu es lūdzos.
Lai ne tikai uz ceļiem esot to jūtu,
bet, kad muguru iztaisnoju,
tad arī tā ir manī un paliek vienmēr.
Ja pazemība sāk zust,
tad Tu zini, kā mani atgriezt atpakaļ.
Lai ir sāpīgi, lai bailīgi, lai smagi,
es iešu atkal cauri tumsai,
tikai atgriez mani atpakaļ Gaismā.
Pazemībā ir mans spēks.
Turi mani manā pazemībā.
Lai mugura ir taisna,
bet sirds ir noliekusies Tavā priekšā
kā mūžīgā lūgšanā.
Tā nekad nebeigsies,
jo vienmēr plūdīs caur manu sirdi.
Es lūdzos par pazemību savu.
Dod man iespēju tajā būt.
Vēl un vēl vairāk.
Kā zemē es grimstu
tik dziļi un lēni,
kļūdams par sēklu sev pašam.
Tā, sargādams sevi no sala, vēja un krusas,
varu arī citus pasargāt.
Es izlūdzos pazemību savu.
Tik ļoti esmu izslāpis pēc tās.
Dod man atdzerties pazemības atkal un atkal
līdz kāds izslāpušā stāsts ir remdināts.
Es pazemība esmu.
Maija Kadiķe
Darba grupa Telegram –