Lai acis redz skaidri.
Lai tās nenovēršas,
bet droši raugās uz priekšu.
Lai man ir spēks iziet lauka vidū
un to turēt.
Būt tur kā sēklai,
kas ir vērtīga šai zemei.
Lai manī ir jauda stāvēt jūras krastā
un ļauties tam vēja
un viļņu trakumam pār sevi.
Lai nāk un pūš, un rausta mani.
Bet es esmu kā priežu masts
no Ainažu krastiem.
Es nelokos, jo man ir drosme būt
un turēt savu dzīvi kā kuģi.
Dod man balsi, Dievs.
Kad ir jāklusē, lai tā man ir.
Ne jau, ka nevaru pateikt,
bet tāpēc, ka jūtu,
ka te klusums ir vajadzīgs.
Bet tad, kad Tu man dod vārdu
zinu, ka tie patiesi ir vārdi
kā īstākie tobrīd.
Un nav nevienu citu,
jo Tu caur mani runā.
Kad man jāraud ir,
tad dvēsele mana dzied.
Tā zin, ka tā es
brīvumam atveros.
Katra asara kristāltīru
dara manu sirdi.
Dod man lūgšanu, Dievs.
Tad, kad es lūdzos,
ne jau kaut ko
no tevis es lūdzu.
Man viss jau ir,
jo Tu man esi.
Tavā lūgšanā esot,
kaut kas manī tik stiprs notiek.
Tu man to dod.
To, ko nevar izlūgties,
bet kas jau manī ir.
Tad Tavs spēks ir mans spēks.
Es spēkā esmu.
Un nav nevienam citam varas pār mani,
kā tikai Tev, Dievs.
Maija Kadiķe